Pitagora skatījums numeroloģijā.
Pitagorisms bija filozofijas virziens un skola Senajā Grieķijā, kas par savu ideju pamatu pieņēma Pitagora pasaules skatījumu un koncepcijas, visas dabas parādības un kosmosa esamību reducējot uz kvantitatīvām, skaitliskām attiecībām. Pitagoriešu skolai, kuras ietekmes uzplaukums attiecināms uz 4. gs.p.m.ē., bija lieli nopelni matemātikas un astronomijas attīstībā.
Cipari un skaitļi pitagorismā
Pitagorieši uzskatīja, ka viss ir cipari. Proti, visām lietām universā ir savs cipars, kas tās apzīmē kā unikālas, piemēram:
- cipars 1: monad (vienotība), visu ciparu radītājs, saprāta cipars;
- cipars 2: dyad (dažādība, viedoklis), pirmais pāra jeb sievišķais cipars, viedokļa (uzskatu) cipars;
- cipars 3: triad (harmonija = vienotība + dažādība), pirmais īstais vīrišķais cipars, harmonijas cipars;
- cipars 4: taisnības vai atmaksas cipars;
- cipars 5: laulības cipars (pirmais īstais sievišķais cipars + pirmais īstais vīrišķais cipars);
- cipars 6: radīšanas cipars (pirmais īstais sievišķais cipars + pirmais īstais vīrišķais cipars + 1);
- cipars 7: īstā brīža, kad kaut kas jādara, cipars (kairos);
- skaitlis 10: tetractys, visuma (universa) skaitlis.
Pitagorieši zvērēja, piesaucot skaitli 10 — tetraktiju (četrību), kurā saredzēja brīnišķas īpašības.
Atzinumu, ka viss ir cipari, domājams, izteicis jau pats Pitagors, eksperimentēdams ar monohordu (vienstīgas instrumentu) un atklādams, ka skaņu augstums un saskaņa starp tām atkarīgas no smagumiem, kas novelk stīgu un kuru attiecību var izteikt veselos skaitļos. Tolaik šis atklājums radījis lielu iespaidu; var teikt, ka lira, respektīvi, harmonijas jēdziens, kļuva par izejas punktu grieķu filozofijai. Pitagors pieņēma, ka līdzīgi tam, kā lirā saskaņu noteic skaitļi, tā tas ir arī visur citur. Ar to uzgāja ceļu, kas, uzmanību pārnesot no kvalitātes uz kvantitāti, vēlāk noveda pie moderniem matemātiski izteiktiem dabas likumiem, bet sākotnēji tikai veicināja patvaļīgu ciparu simboliku, piemēram, 5 uzskatīja par laulības ciparu, jo tas bija vīrišķā un sievišķā cipara summa, 4 — par taisnības skaitli, jo tas vienādi dalījās utt. Tomēr svarīgs bija atklājums, ka nozīme ir ne tikai lietas vielai, bet arī formai, elementu apvienojumam jeb — kā sacīja pitagorieši — idejai (eidos, veidols), ko pielīdzināja skaitliskai shēmai. No tā brīža daudzi sāka atzīt, ka pasauli veido formālais princips, iedarbojoties uz matēriju, kas pati par sevi ir bezveidīga un nespēj radīt nekā pozitīva.
Pitagors
Pitagors no Samosas, jeb vienkārši Pitagors (sengrieķu: Ὁ Πυθαγόρας ὁ Σάμιος, O Pūthagoras o Samios, latīņu: Pythagoras), dzimis starp 580. un 572. gadiem p.m.ē., miris starp 500. un 490. gadiem p.m.ē.) bija joniešu matemātiķis, filozofs, zinātnieks, ārsts, politiķis, priesteris, izgudrotājs, visplašāk pazīstams pēc Pitagora teorēmas.
Apmēram 532. g. p. m. ē. atstājis Samu, lai izvairītos no Polikrata tirānijas un, nonācis Dienviditālijas grieķu kolonijas pilsētā Krotonā, tur nodibinājis vēlākajiem ordeņiem līdzīgu savienību reliģiski ētiskai dzīves reformēšanai, tā saukto “pitagoriešu skolu”.
Domājams, sākotnēji tajā ietilpuši ap 235 biedri, no tiem 18 — sievietes.
• Pitagora skola pret vīriešiem un sievietēm izturējās vienlīdzīgi.
• Piekopa vienkāršu dzīvesveidu.
• Viss īpašums bija kopīgs;
• Visi matemātiskie atklājumi bija kopīgi un tika piedēvēti Pitagoram — arī tad, kad viņš jau bija miris. Tas arī ir iemesls, kāpēc tik grūti noteikt, ko atklājis Pitagors pats.
Pitagors skolu nodibināja, lai attīstītu filozofiju, matemātiku, mūziku un vingrošanu, organizācijas mērķis pamatos bija ētika. Skolas locekļiem bijusi jāievēro stingra disciplīna un zināmi priekšraksti, un viņi nodarbojās ar matemātiku (skaitļu īpašību pētīšanu).
Pitagora filozofijas pamats: “Visus cilvēkus var iedalīt trijās grupās, tāpat kā visus cilvēkus, kas apmeklē Olimpiskās spēles, var iedalīt trijās grupās. Zemākā sastāv no tiem, kas nāk pirkt un pārdot. Nākamie ir tie, kas sacenšas. Taču visaugstākie ir tie, kas nāk skatīties. Cilvēkus attiecīgi var iedalīt tajos, kam svarīga manta, tajos, kam svarīgs gods, un tajos, kam svarīga gudrība. Tātad visaugstākā apskaidrība ir zinātne bez interesēm un cilvēks, kas sevi tai ziedo, patiesais filozofs, kas sevi veiksmīgi atbrīvojis no “dzimšanas apļa”.”
Pitagorisms kā dzīvesveids bijis saistītas ar iniciāciju noslēpumos. Atklājuši faktu, ka kvantitatīvi noteikts intervāls ir mūzikas toņu un harmonijas pamatā, pitagorieši to reducēja uz savu ideju par “kosmisko sfēru harmoniju”. Uz šī pamata radās pitagoriešu matemātiskais simbolisms un skaitļu mistika, kas tika apvienota ar ideju par dvēseles pārdzimšanu.
