Pitagorisms

Pitagorisms bija filozofijas virziens (jeb skola) Senajā Grieķijā, kas par savu ideju pamatu pieņēma Pitagora no Samosas salas pasaules skatījumu un koncepcijas, visas dabas parādības un kosmosa esamību reducējot uz kvantitatīvām, skaitliskām attiecībām. Pitagoriešu skolai, kuras ietekmes uzplaukums bija 4. gadsimtā p.m.ē., bija lieli nopelni matemātikas un astronomijas attīstībā. Pitagors no Samosas, jeb vienkārši Pitagors (sengrieķu: Πυθαγόρας Σάμιος, O Pūthagoras o Samios, latīņu: Pythagoras), dzimis starp 580. un 572. gadiem p.m.ē., miris starp 500. un 490. gadiem p.m.ē.) bija joniešu matemātiķis, filozofs, zinātnieks, ārsts, politiķis, priesteris, izgudrotājs, visplašāk pazīstams pēc Pitagora teorēmas. Apmēram 532. g. p. m. ē. atstājis Samu, lai izvairītos no Polikrata tirānijas un, nonācis Dienviditālijas grieķu kolonijas pilsētā Krotonā, tur nodibinājis vēlākajiem ordeņiem līdzīgu savienību reliģiski ētiskai dzīves reformēšanai, tā saukto “pitagoriešu skolu”. Domājams, sākotnēji tajā ietilpuši ap 235 biedri, no tiem 18 — sievietes.

  • Pitagora skola pret vīriešiem un sievietēm izturējās vienlīdzīgi;
  • viņi piekopa vienkāršu dzīvesveidu;
  • viss īpašums bija kopīgs;
  • pat visi matemātiskie atklājumi bija kopīgi un tika piedēvēti Pitagoram — arī tad, kad viņš jau bija miris.

Tas arī ir iemesls, kāpēc tik grūti noteikt, ko atklājis Pitagors pats.

Pitagors skolu nodibināja, lai attīstītu filozofiju, matemātiku, mūziku un vingrošanu, organizācijas mērķis pamatos bija ētika. Skolas locekļiem bijusi jāievēro stingra disciplīna un zināmi priekšraksti, un viņi nodarbojās ar matemātiku (skaitļu īpašību pētīšanu). Savas disciplīnas dēļ skola drīz vien ieguva ievērojamu politisku svaru arī citās Dienviditālijas un Sicīlijas grieķu koloniju pilsētās. Tas kļuva par iemeslu demokrātu sazvērestībai, un pēkšņs uzbrukums skolas vadoņiem (tos sadedzināja kopā ar māju, kurā tie apspriedās) iznīcnāja tās varu vispirms Krotonā un pēc tam arī citās pilsētās, izņemot Tarentu un Regiju. Pastāv versija, ka Pitagors pats gājis bojā šajā uzbrukumā, taču vairums vēsturnieku uzskata, ka viņš jau agrāk atstājis Krotonu un miris Metapontā.

Grūti iedomāties vēl kādu sabiedrību, kas tik ļoti cienītu savu dibinātāju un reizē būtu tik atvērta pārmaiņām. Pitagoram viņa laikā tika piedēvētas pārdabiskas spējas, un daudzi atklājumi, kas nebūt nebija viņa, tika viņam piedēvēti. Viņa autoritāte bija tik liela, ka pietika pateikt: “viņš pats teicis” (autos epha), lai izteicienam tūlīt paklausītu.

Pitagora filozofijas pamats ir gluži vienkāršs: “Visus cilvēkus var iedalīt trijās grupās, tāpat kā visus cilvēkus, kas apmeklē Olimpiskās spēles, var iedalīt trijās grupās. Zemākā sastāv no tiem, kas nāk pirkt un pārdot. Nākamie ir tie, kas sacenšas. Taču visaugstākie ir tie, kas nāk skatīties. Cilvēkus attiecīgi var iedalīt tajos, kam svarīga manta, tajos, kam svarīgs gods, un tajos, kam svarīga gudrība. Tātad visaugstākā apskaidrība ir zinātne bez interesēm un cilvēks, kas sevi tai ziedo, patiesais filozofs, kas sevi veiksmīgi atbrīvojis no “dzimšanas apļa”.

Pitagorisms kā dzīvesveids bijis saistītas ar iniciāciju noslēpumos. Atlājuši faktu, ka kvantitatīvi noteikts intervāls ir mūzikas toņu un harmonijas pamatā, pitagorieši to reducēja uz savu ideju par “kosmisko sfēru harmoniju”. Uz šī pamata radās pitagoriešu matemātiskais simbolisms un skaitļu mistika, kas tika apvienota ar ideju par dvēseles pārdzimšanu.

Cipari un skaitļu mistika pitagorismā

Pitagorieši uzskatīja, ka viss ir cipari. Tas nozīmēja, ka visām lietām universā ir savs cipars, kas tās apzīmē kā unikālas, piemēram:

  • cipars 1: monad (vienotība), visu ciparu radītājs, saprāta cipars;
  • cipars 2: dyad (dažādība, viedoklis), pirmais pāra jeb sievišķais cipars, viedokļa (uzskatu) cipars;
  • cipars 3: triad (harmonija = vienotība + dažādība), pirmais īstais vīrišķais cipars, harmonijas cipars;
  • cipars 4: taisnības vai atmaksas cipars;
  • cipars 5: laulības cipars (pirmais īstais sievišķais cipars + pirmais īstais vīrišķais cipars);
  • cipars 6: radīšanas cipars (pirmais īstais sievišķais cipars + pirmais īstais vīrišķais cipars + 1);
  • cipars 7: īstā brīža, kad kaut kas jādara, cipars (kairos);
  • skaitlis 10: tetractys, visuma (universa) skaitlis.

Pitagorieši zvērēja, piesaucot skaitli 10 — tetraktiju (četrību), kurā saredzēja brīnišķas īpašības.

Atzinumu, ka viss ir cipari, domājams, izteicis jau pats Pitagors, eksperimentēdams ar monohordu (vienstīgas instrumentu) un atklādams, ka skaņu augstums un saskaņa starp tām atkarīgas no smagumiem, kas novelk stīgu un kuru attiecību var izteikt veselos skaitļos. Tolaik šis atklājums radījis lielu iespaidu; var teikt, ka lira, resp., harmonijas jēdziens, kļuva par izejas punktu grieķu filozofijai. Pitagors pieņēma, ka līdzīgi tam, kā lirā saskaņu noteic skaitļi, tā tas ir arī visur citur. Ar to uzgāja ceļu, kas, uzmanību pārnesot no kvalitātes uz kvantitāti, vēlāk noveda pie moderniem matemātiski izteiktiem dabas likumiem, bet sākotnēji tikai veicināja patvaļīgu ciparu simboliku, piemēram, 5 uzskatīja par laulības ciparu, jo tas bija vīrišķā un sievišķā cipara summa, 4 — par taisnības skaitli, jo tas vienādi dalījās utt. Tomēr svarīgs bija atklājums, ka nozīme ir ne tikai lietas vielai, bet arī formai, elementu apvienojumam jeb — kā sacīja pitagorieši — idejai (eidos, veidols), ko pielīdzināja skaitliskai shēmai. No tā brīža daudzi sāka atzīt, ka pasauli veido formālais princips, iedarbojoties uz matēriju, kas pati par sevi ir bezveidīga un nespēj radīt nekā pozitīva.

Numeroloģija

Numeroloģija ir zinātne, kas ļauj izprast likumsakarības tam, kā cilvēka dzimšanas dati, vārds un uzvārds, ietekmē psiholoģiskos procesus cilvēkā, viņa attieksmi pret dzīvi un cilvēkiem kopumā. Tāpat kā eksistē DNS kods, kas atbild par fizioloģiskajiem procesiem cilvēka ķermenī, tā arī eksistē ciparu kods, kas satur informāciju par psiholoģisko uzvedības modeli cilvēkā.

Numeroloģijai par pamatu izmanto Pitagora pasaules skatījumu (Pitagoriešu skola, kuras ietekmes uzplaukums bija 4. gadsimtā p.m.ē.) un koncepcijas, ka visas dabas parādības un kosmosa esamību var reducēt uz kvantitatīvām un skaitliskām attiecībām. Pitagors meklēja atšķirīgās dabas zinātnes sfērās, vienojošas likumsakarības, jo visumā viss pakļauts vienam likumam. Lai vieglāk būtu raksturot šis likumsakarības, tika izmantoti cipari, kurus mēs pazīstam arī šodien.

Katrs cipars apzīmē konkrētu magnētiskā lauka viļņa svārstību frekvenci, kas ietekmē cilvēkā psiholoģiskos procesus. Ciparu izkārtošanās konkrētā secībā veido mijiedarbību starp psiholoģiskajiem procesiem cilvēkā un viņa sajūtām. Tas ir tāpat kā izmantojot vienus un tos pašus klavieru taustiņus atšķirīgā secībā, mēs spējam atskaņot dažādus skaņdarbus, radot atšķirīgus noskaņojumus.

Numerologs

Numerologs ir cilvēks, kas izmantojot zināšanas par ciparu raksturojošām īpašībām, sniedz psiholoģiska rakstura pakalpojumu, lai palīdzētu cilvēkiem izprast to, kā dzimšanas dati, vārds un uzvārds ietekmē viņu uzvedību un attieksmi pret apkārtējo pasauli. Palīdz izprast likumsakarības, kas izraisa konkrētus notikumus, analizē divu vai vairāku cilvēku raksturu saderību, palīdz profesijas izvēlē, iesaka piemērotāku laiku konkrētas darbības uzsākšanai

Leave a Reply

Your email address will not be published.